Mana Kunga ciešanu ceļš!

Ar Pelnu trešdienu ir sācies laiks pirms Lieldienām, ko mēdz saukt par Kristus ciešanu piemiņas laiku (Gavēni).

Pelni (pīšļi).

Baznīcas tradīcijā Ciešanu laiku iesāk ar Pelnu trešdienu. Šī diena ir dziļa dvēseles noliekšanās / zemošanās, atgādinot sev tos vārdus, ko Dievs sacīja pirmajiem cilvēkiem pēc grēkā krišanas. “Jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties.” (1 Moz.3:19) Šie vārdi attiecas arī uz mani. Zaudētā kopība ar Dievu un izraidījums no Ēdenes dārzā, joprojām ir realitāte, kurā joprojām atrodas cilvēks šajā pasaulē. Bet ne tikai zaudēta ir Dieva labvēlība, bet grēka dēļ cilvēks iet pretim nāvei, iznīcībai un pelniem (pīšļiem). 

Ceļa sākums un gals.

Pelnu diena ir sākums garākam ceļam, kas galā grib mūs aizvest atpakaļ pie Dieva jau šeit un mūžībā Viņa valstībā. Šajā dienā, šajā sākumā mēs esam uz ceļiem, lai ceļa galā – Lieldienu rītā, varētu stāvēt kājās un savas sirdis un acis droši paceltu uz debesīm un slavētu Dievu par Viņa Pestīšanu. 

Kristus ciešanu ceļš. 

Visa Jēzus zemes dzīve, jau sākot no dzimšanas Betlēmē, bija Viņa lielais pazemošanās ceļš, kuru Viņš gāja mūsu dēļ atstādams debesu godību. To viņš darīja, lai panāktu grēkā kritušās cilvēces izlīdzināšanos ar Dievu. Jēzus ļoti labi zināja kas Viņu sagaida ciešanas un to skaidroja arī saviem mācekļiem. Un tomēr, kad Viņa stunda bija nākusi, Viņš teica saviem mācekļiem: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei.”(Mat.26:38) Ģetzemenes dārzā Jēzus skuma baiļojās un lēja asins sviedrus, jo zināja, ka viņu nodos paša māceklis, ka Viņš tiks apcietināts, pātagots, notiesās uz nāvi un sistī krustā. Viņu atstās visi mācekļi, daži pat aizliegs un visa galā pie krusta Viņš būs pat paša Dieva atstāts. “ Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mat.27:46) To visu Jēzus zināja, bet tāpēc jau Viņš bija nācis, lai ietu šo smago ciešanu ceļu un mirtu pie krusta. 

Jēzus un manas ciešanas. 

Lai arī mēs dzīvojam citā laikā, citos apstākļos un neesam bijuši tiešā sakarā ar Jēzus zemes dzīvi, bet tā tomēr visa attiecas arī uz ikvienu no mums. Jēzus ciešanas ir manas ciešanas un Viņa nāve ir mana nāve – Jēzus ciešanām vajadzēja būt manām ciešanām un Viņa nāvei vajadzētu būt manai nāvei. Tāpēc neviens cilvēks vairs nevar teikt, ka viņam nav nekāda daļa gar Jēzus ciešanām un nāvi. Nevis nevar teikt, ka viņam nav nekāda daļa gar Kristus ciešanu piemiņas laiku un Lieldienām. Viņš labprātīgi uz sevis uzņēma ne tikai visus cilvēces grēkus, bet arī saņēma sodu par tiem. 

“Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jez.53:4,5)

Kristus ciešanu laiks manā dzīvē.

Šajā laikā kristieši lūkojas divos virzienos – uz Dievu un savu tuvāko. Tāpēc viņi vairāk laiku velta Dieva vārda lasīšanai, lūgšanai, dievkalpojuma apmeklēšanai, tuvākmīlestībai, grēksūdzei, izlīgšanai, miera un saticības vairošanai.

Gavēt.

Pamatoti tiek mācīts, ka šajā laikā pirms Lieldienām ir labi ieturēt ēdiena gavēni – vai diētu. Ja kāds to izvēlas darīt, lai dara to klusi un apkārtējiem to nestāstot. Gavēšana ir vajadzīga mums, lai mēs varētu būt vairāk ar Dievu un disciplinētu / ierobežotu savu grēcīgo miesu un prātu. Tāpēc kristīgs gavēnis ir kas vairāk kā miesas disciplinēšana attiecībā uz ēdienu, dzērienu. Tā ir arī mūsu ikdienas ierobežošana attiecībā uz atpūtu, draugiem, internetu, izklaidi un visu citu, ko mūsu ķermenis bauda un to kā un cik mēs rūpējamies par to. Gavēšana ir nostāšanās pret miesas kaislībām un iekārēm, kas būtu praktizējama arī visu dzīvi un ne tikai pirms lielajiem Baznīcas svētkiem. Ikvienam cilvēkam jau ir pavēlēts dzīvot savaldīgi un disciplinēti. Bet kad tas nesanāk, tad tomēr arī tas ir jāizsūdz kopā ar pārējiem ikdienas grēkiem. 

Patiesa Kristīga gavēņa mērķis, kas patīk Dievam arvien ir paša cilvēka dvēsele – gūt svētību sev un būt par svētību savam tuvākajam. Pravietis Jesaja raksta: 

“Vai tāda gavēšana lai Man patiktu, vai tā ir tāda diena, kad cilvēks patiesi sagādā savai miesai ciešanas? Kad cilvēks nokar galvu kā niedri, kad apvelk maisu un sēd pelnos - vai tu to vari saukt par gavēšanu un par tādu dienu, kas Tam Kungam patīk? Vai drīzāk tā nav gavēšana, kāda Man patīk, proti: kad atraisa jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž svabadībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu? Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka, tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs.” (Jes.58:5-8)

Dievam patīk tāds gavēnis ir tas, kas ir par svētību manam tuvākajam. Tāpēc šis laiks arvien ir arī bijis tuvākmīlestības laiks, kad cilvēki ne tikai izlīgst ar Dievu un atgriežas pie Viņa (arī draudzē), bet izlīgst arī savā starpā. 

Ceļa gals.

Pieminot Kristus ciešanas un nāvi, mūsu dvēsele sažņaudzas sāpēs un kaunā par sevi, redzot kādu cenu Dievam vajadzēja maksāt manas vainas dēļ. Taču Ciešanu ceļa galā arvien ir Lieldienas – Kristus Augšāmcelšanās. Šajā rītā Jēzus Kristus uzvarēja cilvēces niknākos ienaidniekus – grēku, nāvi un velnu. Atņemdams no mums mūsu grēku lielo nastu, šo uzvaru Jēzus dāvina mums Savos vārdos un sakramentos. Tā ir žēlastība, ko mēs saņemam un par kuru pateicamies un Viņu slavējam. 

Ceļš uz Lieldienām iet caur Golgātas krusta kalnu. Tāpēc mēs gribam būt kopā ar Jēzu ne tikai Lieldienu rītā bet arī tajā ceļā, kurā Viņš gāja uz šo augšāmcelšanās rītu. Bez Golgātas nav Lieldienas.

Gluži kā dzied kādā no Baznīcas dziesmām:

“Tavās pēdās iet, Pestītāj, kas ciet’, 

Ļauj mums Tavai krusta draudzei, 

Tavai līdzinieku audzei, 

Sāpju veltītai, Krusta nesējai. 

Krusta svētību, Lielais Cietēj, Tu, 

Māci mums šai laikā saprast. 

Sirdī debess mieru atrast: 

Ceļš uz Lieldienu Ved caur Golgātu.”

Dievkalpojumi Mežaparka baznīcā notiek: trešdienās plkst.19:00 un svētdienās plkst. 10:00

Bībeles stundas pirmdienās plkst. 19:00

Iesvētes kursi piektdienās plkst.18:00

Svētdienskola, mazskauti, jauniešu vakari. 

Svētīgu Kristus ciešanu piemiņas laiku vēlot

Mācītājs Ilmārs Rubenis

No tumsas uz gaismu! 

No austrumiem uz rietumiem! 

No bauslības uz evaņģēliju! 

Mateja evaņģēlijs 2.nodaļa.

“Kad Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: "Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt." Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu. Un, saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt. Un tie viņam sacīja: "Bētlemē, Jūdas zemē; jo tā raksta pravietis: un tu, Bētleme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem; jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs Manu Israēla tautu." Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku. Un viņš tos sūtīja uz Bētlemi un sacīja: "Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un, kad jūs Viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka arī es aizeju un Viņu pielūdzu." To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar mariju, viņa māti, un tie nometās ceļos un viņu pielūdza. tad tie atvēra savas mantas un dāvāja viņam zeltu, vīraku un mirres. Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi.” (Mt.2)

PĀRMAIŅU LAIKI UZ ZEMES UN DEESĪS

Pirms neilga laika mainījās gada skaitļi un tagad mēs dzīvojam 2024. Dieva žēlastības gadā.  Kas mūs sagaida nākošajā gadā? Mēs nezinām. Mūsu zemē ir lieli pārmaiņu laiki, kādi nav bijuši pēdējos 30 gadus. 

Arī Zvaigznes diena iezīmē pārmaiņas – lielas pārmaiņas visumā. Bija notikušas pārmaiņas kopš radīšanas nemainīgajās zvaigznēs. Bija parādījusies jauna zvaigzne. Šai zvaigznei sekoja gudrie no Austrumiem.

Arī viņi piedzīvoja lielas pārmaiņas. Tie atstāja savu zemi un tās uzkrātās gudrības, lai sekotu jaunajai zvaigznei.  

Šo pārmaiņu cēlonis bija Jēzus bērna piedzimšana Betlēmē. Viss kosmoss – eņģeļu miriādes, sekoja līdzi šīm pārmaiņām, kas notika Betlēmē. Sākās lielās, kopš pasaules radīšanas gaidītās, pārmaiņas debesīs un virs zemes. Betlēmē piedzima Jēzus, tumsa atkāpās un gaisma sāka savu uzvaras gājienu. Bet tumsa nepadodas – tā pretojas. Te redzams, kā piepildās apustuļa Jāņa rakstītie vārdi: “Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. [..] viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma.” (Jņ.1)

Jau no dzimšanas Dieva Dēlam stājas pretim tumsas spēku liela pretestība. Mēs to nevar saprast un mums ir grūti pieņemt Dieva prātu, kas notiek Jēzus vārdā. Jau drīz pēc Jēzus piedzimšanas, tika izlietas nevainīgu bērnu asinis. Ķēniņš Hērods liek nogalināt, divus gadus un jaunākus, bērnus Betlēmē un tās apkārtnē. Viņš cerēja, ka starp tiem ir nokāvis arī Jēzus bērnu. Jēzum ir jābēg uz Ēģipti. Tās ir lielas un sāpīgas pārmaiņas, kādas notiek tad, kad Dieva Dēls ienāk pasaulē. Tās ir pārmaiņas Jēzus dēļ.

KĀPĒC ŠĪS PĀRMAIŅAS VAJADZĪGAS?

No vienas puses varētu teikt, ka šīs pārmaiņas nev uz labu – jo ir lieli nemieri, ciešanas un mirst bērni, kuri nespēj sevi aizsargāt un nezin kāpēc tiem ir jāmirst? No otras puses raugoties šajos notikumos ir redzams, cik spēcīgs ir tumsas spēks, kuru Jēzus ir uzvarējis. Bet neskatoties uz tumsas lielo pretestību, jaundzimušais Jēzus bērns neapstājas un turpina pildīt savu uzdevumu, kura dēļ Viņš ir ‘dzimis šai pasaulē: “.. bet, cik Viņu uzņēma, tiem viņš deva varu kļūt par dieva bērniem, tiem, kas tic viņa vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no dieva.” (Jņ.1)

Dievs Tēvs zināja, ka pasaule Viņa Dēlu neuzņems, tumsas valdnieks Viņam pretosies. Bet Viņa mīlestība uz grēcinieku ir tik liela, ka pat krusta nave to nespēja apturēt. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jņ.3) Jēzus ir nācis lai uzvarētu velnu, grēku un elli un dāvātu cilvēkiem mieru ar Dievu. 

NO DAUDZĀM ZVAIGZNĒM PIE VIENAS.

Austrumu gudrie – ir gudri nevis nevis tāpēc, ka viņi bija tā laika Babilonijas (Bābele – kur Jūdi bija izsūtīti) augstskolu zinātnieki, bet tāpēc, ka tie atstāja šīs zemes gudrības gaismu, atstāja visas pārējās spožās zvaigznes un sekoja tai vienai. Tas nozīmē, lai sastaptu Dieva sūtīto Dēlu, lai iemantotu mūžīgo dzīvību, ir jāiet no pasaules gudrības pie Dieva gudrības, no pasaules gaismas pie Dieva gaismas, no Austrumiem uz Rietumiem, no jebkuras reliģijas vai jebkāda Dieva meklējumu prakses pie Dieva Dēla, kas duss silītē!

Nevar noliegt, ka pasaulei ir arī savs spožums un cilvēkiem sava gudrība, bet tā kā tur nav Jēzus, tad tā ir tumsa. Un kur nav Jēzus tur nav grēku piedošanas, nav Pestīšanas, nav mūžīgās dzīvošanas. Austrumu gudrie atstāja šīs pasaules tumsu, lai atrastu patieso gaismu. Šīs pārmaiņas viņiem kļuva par svētīgām, jo aizveda līdz Dieva vārdam.

CIK TĀLU AIZVEDA ZVAIGZNE?

Kā debesu ķermenis, zvaigzne neaizveda šos vīrus līdz kūtiņai Betlēmē. Zvaigzne bija vajadzīga tikai uz laiku. Protams, ka jaundzimušais jūdu ķēniņš bija jāmeklē pilī – galvaspilsētā Jeruzālemē – bet tā bija pasaulīga gudrība. Līdz Betlēmei šos gudros vīrus vadīja un viņi sekoja praviešu balsij, ko Hēroda gudrie vīri tiem atklāja par piedzimšanas vietu: “Bētlemē, Jūdas zemē; jo tā raksta pravietis: un tu, Bētleme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem; jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs Manu Israēla tautu.” 

Ļaunā un neticīgā ķēniņa Hēroda galma gudrie norāda uz Dieva Vārda gaismu kurai ir jāseko. Patiesību, ko tiem vajadzēja zināt, lai sastaptu Jēzu, viņi dabūja zināt no jaundzimušā bērna ienaidniekiem. Tas nozīmē, ka jebkura šīs pasaules gudrība vai reliģija nespēj aizvest līdz Jēzum un mūžīgās dzīvošanas. Arī neviena zvaigzne neved pie Jēzus – tālāk ir jāuzticas Rakstiem!

PIELŪGSME – ĪSTĀ GUDRĪBA.

Austrumu gudrie ir gudri, jo viņi seko Dieva vārdam un kļūst par pirmajie, par kuriem Bībelē ir rakstīts, ka viņi nometās ceļos un pielūdza Jēzu. Viņi bija sasnieguši savu galamērķi – Jēzu. Jēzus ir katra atsevišķa cilvēka un visas cilvēces meklējumu galamērķis visos laikos un visā kosmosā. Patiesi, neviena reliģija, neviena šīs pasaules gudrība vai spožums nespēj dot to, ko cilvēkam dāvā Jēzus. Par to apustulis Jānis raksta:

“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. Kas tic Viņam, netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc ka nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla Vārdam.” (Jņ. 3)

Austrumu gudrie savā zemē atgriezās kā Kristieši – apžēloti grēcinieki. Kristus viņiem ir kulminācija visos meklējumos pēc miera un mūžīgās dzīvības. Tagad Jēzus ir viņu spožā rīta zvaigzne. To meklē joprojām visi ļaudis, meklē starp zvaigznēm, meklē šai pasaulē, meklē sevī, meklē mantā, slavā, godā un visās reliģijās. Betlēmē dusošais Dieva dēls ir mērķis un gals visiem šiem meklējumiem. 

Bībeles pēdējie vārdi ir sacīti mums un visiem tiem cilvēkiem, kas vēl ir tumsā: 

“Es, Jēzus, esmu sūtījis Savu eņģeli, lai jums šo liecību dotu draudzēs. Es esmu Dāvida sakne un dzimums, spožā Rīta Zvaigzne." Un Gars un līgava saka: "Nāc!" Un, kas to dzird, lai saka: "Nāc!" Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas. Es apliecinu katram, kas dzird šās grāmatas pravietojuma vārdus: ja kas tiem ko pieliek, tam Dievs uzliks tās mocības, par kurām rakstīts šinī grāmatā. Ja kas ko atņem no šīs grāmatas pravietojuma vārdiem, tam Dievs atņems viņa daļu pie dzīvības koka un pie svētās pilsētas, par ko rakstīts šinī grāmatā. Tas, kas visu šo apliecina, saka: "Tiešām, Es nāku drīz. Āmen." Tiešām, nāc, Kungs Jēzu! Mūsu Kunga Jēzus žēlastība lai ir ar visiem! Āmen!” (Jņ.atkl.)

“ SAVU MIERU ES JUMS DODU”. (Jņ.14)

MEŽAPARKA DRAUDZES GARĪGĀ DZĪVE PĒC “ĀRKĀRTAS STĀVOKĻA”.

UZ ZEMES – “ĀRKĀRTAS STĀVOKLIS” – VAI ARĪ DEBESĪS?

 “Ārkārtas stāvoklis” – šie bieži dzirdētie vārdi mūsu zemē, tautā un Baznīcā, ļoti labi raksturo cik ļoti mainījās mūsu dzīve pēdējā laikā. Izmaiņas savā ikdienā piedzīvoja katrs cilvēks, sākot no visjaunākā līdz vecākajam. No daudzām ierastām un ikdienišķām lietām mums pēkšņi vajadzēja atteikties un kopā iet pretim “lielajam nezināmajam”. 

VAI SAKRITĪBA?

Lielākā daļa no “Ārkārtas situācijas” mūsu zemē sakrita ar Baznīcas gada SVĒTKU laiku pirms un pēc Lieldienām. Vispirms Kristus ciešanu piemiņas laiks (40 dienas pirms Lieldienām), tad Klusā nedēļa, Lieldienas, Debesbraukšanas diena (40 dienas pēc Lieldienām) un visbeidzot nesenie Vasarsvētki. Ir pagājuši Baznīcas lielie svētki un 9. jūnijā ir beidzās arī “Ārkārtas situācija”. Tā vien šķiet, ka tā nebija sakritība, bet drīzāk Dieva griba, lai līdzās šajā mūsu kopīgajā ciešanu ceļā, mēs skaidrāk ieraudzītu un dziļāk piedzīvotu Dievu. Ļoti cerams, ka šis jautājumiem un pārdomām bagātais posms, cilvēkus mūsu zemē mudinās vairāk meklēt Dievu un tos, kuri ir jau kopā ar Viņu – iemīlēs savu Kungu Jēzu Kristu vēl karstāk. ☺

PALDIES DIEVAM – VIENS SOLIS NOSTAIGĀTS!

Mūsu Baznīcā un draudzē, mēs kopā gājām cauri šim laikam, kuru Dievs ar Savu svēto ziņu ļāva mums piedzīvot. Šodien ar prieku un pateicību Dievam varam atskatīties atpakaļ uz šo gājumu.  Draudzes garīgā dzīve – Dieva kalpošana mūsu vidū nebija mitējusies. Vēl vairāk – tā kļuva intensīvāka un plašāka. Draudzes dievkalpojumi, ģimeņu bikts svētbrīži, mājapmeklējumi, svētbrīži mājās, rosība ap dievnama pagalmu, savstarpējā komunikācija, aizlūgšanas, attālinātie Iesvētes kursi un cilvēku slēpes pēc Dieva – tas viss prasīja no draudzes kalpotājiem vairāk laiku, pūļu un garīgā spēka. Paldies viņiem par to!!! Paldies Dievam, ka Viņš aicina un sūta kalpotājus, kuriem ir prieks un Dieva spēks kalpot šai laikā! ☺

KĀ TURPINĀSIM?

Valstī no 9. jūnija ir atcelti daudzi ierobežojumi, bet diemžēl tie ļoti maz ietekmē tās draudzes, kurām ir mazi dievnami. Mežaparka dievnams ir viens no mazākiem Latvijā, tāpēc turpmākajā draudzes garīgajā dzīvē maz kas var tikt mainīts.  Lai gan valstī ir palielināts pieļaujamo dalībnieku skaits pulcējoties, bet ir saglabāti 2m distance, kas ir jāievēro gan iekštelpās gan ārpus tām. 

DIEVKALPOJUMI

Lai draudze arī turpmāk varētu nodrošināt Dieva kalpošanu, baznīcēni tiek aicināti uz dievkalpojumiem:

TREŠDIENĀS: plkst. 19:00

SVĒTDIENĀS: plkst. 10:00

BĪBELES STUNDAS 

CETURTDIENĀS: plkst. 19:00 – 21:00

IESVĒTES KURSI:

TREŠDIENĀS PĒC DIEVKALPOJUMA

MĀCĪTĀJA PIEŅEMŠANA

TREŠDIENĀS PIRMS DIEVKALPOJUMA 

ĢIMENES VAI PRIVĀTS BIKTS SVĒTBRĪDIS

PIESAKIET TO PIE MĀCĪTĀJA T: 29 19 12 89

Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un 

Svētā Gara sadraudzība, lai ir ar mums visiem!

Mīlestībā mācītājs Ilmārs

Šogad, Otrajos Vasarsvētkos, mūsu Kungs un Pestītājs

savā priekšā mūžībā aizsauca savu meitu –

Mežaparka draudzes māsu Kristū 

DAGNIJU KAULIŅU

(1943. – 2023.)

ATVADU UN PATEICĪBAS SVĒTRUNA 

(saīsināta)

MŪŽA GĀJUMS …

Dagnija piedzima 1943.gada.28.janvārī vecāku Hermaņa un Martas Saulīšu ģimenē. (Vecākā māsa Silvija un jaunākais brālis Edvīns). Dzīve pēc kara lauku sētā nebija viegla. Dagnijai visu mūžu ļoti patika daba – bērnībā skriet pār pļavu, jūra, saule un pastaigas. 

Kad Dagnijai palika 18. gadi, mūžībā tika aizsaukta mamma un nu Dagnijai vajadzēja palīdzēt tētim audzināt mazāko brāli Edi. 23 gadu vecumā Dagnija izgāja pie vīra Pētera Kauliņa un pēc gada Dievs svētīja jauno ģimeni ar meitiņu Unu. Tālāk mūža ceļi veda ģimeni uz Ķekavu, tad uz lauku mājām “Lapsēnos” un visbeidzot uz RĪgu – pie meitas un Znota Dzintara – Vecdaugavā.

Skolas gados Dagnijas sapnis bija kļūt par skolotāju. Viņai patika un padevās internātā mazākiem palīdzēt mācībās. Tomēr ceļš uz darbu Dagniju veda Vecrīgas Doma kafejnīcā, kur Dagnija ar māsu strādāja par konditori. 

Ticības ceļi Dagnijai sākās bērnībā, kad vecāki nesa meitiņu pie altāra Kristībās. Mūža pilnbriedā Dagnija ar Pēteris savas garīgās mājas atrada Sesavas baznīcā, kurā nostiprinātja ticības pieredzi. Pārceļoties uz Rīgu, viņi abi tika atvesti un ievesti Mežaparka draudzē. Retas bija tās nedēļas nogales – svētdienas, kad Dagnija ar Pēteri nebija kopā ar savu Pestītāju un Ganu. Netraucēja nedz covid ierobežojumi, nedz slimības krusts – tas tikai abus vairāk tuvināja un stiprināja ticības paklausībā sekot savam Ganam, ikdienā lasīt, mācīties no galvas un klausīties mīļā Pestītāja balsī. Kad miesas nespēks bija lielāks, Pēteris un Dagnija tika svaidīti ar eļļu, tad dievkalpojumi tika svinēti mājās un kad spēki atgriezās, svētdienas rītā viņi abi atkal uzticīgi mēroja ceļu uz baznīcu.

… MŪŽA NOSLĒGUMS 

Dagnijas mūžs ir paturams sirdī, kā svētīga pamācība un atgādinājums – kā dzīvot, kā mīlēt, kā nest savu krustu, kā cerēt, kā kā ticēt un kā svētīgi aizmigt. 

Otrajos Vasarvētkos, kopā ar saviem mīļajiem un tuvajiem pie slimības gultas, Dagnija vēl svinēja pēdējo dievkalpojumu.  Saņēmusi grēku atlaišanu, Svēto vakarēdienu un pēdējo svētību, Dagnijas dvēseli pārņēma Pestītāja miers. Dagnija teica: mana studiņa ir atnākusi un man jādodas pie Tēva. Vēl noskaitīja 23.psalmu  - “Tas Kungs ir mans Gans”, salika rokas un teica vīra– tagad man ir jāpaguļ. Un pēc brīža Labais Gans ņēma Dagniju pie sevis. 

Daudz šai pasaulē ir skolotāju un ganu, kas māca, dod padomu, kā dzīvot. Bet ir tikai viens gans, kurš atdod dzīvību par savām avīm. Dagnija sekoja savam Labajam Ganam ticības paklausībā dzīvojot un aizejot mūžībā. 

Lūk Dagnijas pierakstītie vārdi savam Ganam uz lapiņas, vienā no ģimenes lūgšanu grāmatām “Kungs, es nāku pie Tevis – kā slimības novārdzināts pie dzīvības ārsta. Kā nešķīstais pie žēlastības avota, kā aklais pie mūžīgās skaidrības gaismas, kā nabags un trūkuma cietējs, pie zemes un debesu Kunga.”

Ir Vasarsvētku laiks – kad dzīvības Gars ir nācis, ne tikai lai būtu skaisti svētki, bet lai dotu ticību, cerību, pacietību, pazemību, mieru, mīlestību un mūžīgo dzīvību. Šajos svētkos debesu Tēvs aizsauca Dagniju uz mājām.

Pavadot Dagniju mūžībā, lai pats miera Lielskungs stiprina sērojošos ticībā Labā Gana apsolījuma vārdiem: „Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas.” (Jāņa 10:27-28). Āmen.